Cukura ceļš uz Eiropu

Saldināšana pirms cukura

Salda garša gan Eiropā, gan citur pasaulē baudīta jau tūkstošiem gadu. Pirms iepazina cukuru, mūsu senči ēda medu, dateles un citus saldus ēdienus, kurus izmantoja arī uztura saldināšanai. Tas tika atklāts seno Vidusjūras reģiona kultūru rakstos un ciļņos.
 
Vissenākais zināmais saldinātājs ir medus. Spānijā Aranjas alā 12 000 gadu veci alu zīmējumi attēlo sievietes, kas vāc medu. Sievietes medu lietoja cepšanai, gluži kā mūsdienās, medalus gatavošanai un brūču tīrīšanai. Pirmais mūsu senču izmantotais medus bija savvaļā iegūts medus, kas ievākts no meža bišu pūžņiem. Vēlāk cilvēki bites sāka audzēt stropos, tāpat kā mūsdienās.
 
Lai gan cukurs Eiropā nokļuva aptuveni 1100. gadā, līdz pat 16. gadsimtam to nelietoja ikdienā. Līdz tam brīdim cukurs bija pieejams tikai turīgiem ļaudīm, kas to lietoja gan ēdiena saldināšanai, gan kā ārstniecības līdzekli.

 

 

Cukurniedres sakņojas Klusā okeāna salās

Pirmais augs, no kura ieguva cukuru, bija cukurniedres (saccharum officinarum). Graudzāļu šķirņu, no kurām evolūcijas ceļā izveidojušās cukurniedres, izcelsmes vieta ir mazas Klusā okeāna salu grupas, piemēram, Polinēzija un Melanēzija. Eksperti ziņas par šīm graudzāļu šķirnēm atraduši pat 10 000—15 000 gadu tālā senatnē. Pirms aptuveni 8000 gadiem sākotnējās šķirnes no šīm mazajām salu grupām transportēja uz Indonēziju, Indiju un Ķīnu; kopš tā laika šīs graudzāļu šķirnes ir izzudušas. Mūsdienās sastopamās cukurniedres var izaugt līdz pat sešus metrus augstas. Tās aug tropu un subtropu apgabalos. Tā kā cukurniedrēm vajadzīgs daudz ūdens un siltuma, tās var augt tikai Eiropas dienvidu reģionos, piemēram, Spānijā, Madeirā un Portugālē. Pasaules lielākie niedru cukura ražotāji atrodas Brazīlijā, Kubā, Indijā, Filipīnās un Meksikā.
 
Kā cilvēki cukurniedru saldo sulu lietoja, pirms tika izstrādātas modernās cukura ražošanas metodes? Indiāņi no niedrēm izspieda nedaudz duļķainu sulu vai sūkāja tās kā cukurgailīti — daudzās valstīs tā dara arī mūsdienās. Vēlāk cilvēki sāka vārīt niedru saldo sulu, lai iegūtu kristālus, tādējādi iegūstot cieto cukuru.

 

 

“Niedres, kas bez bitēm gatavo medu”

Kāda leģenda vēsta, ka Aleksandrs Lielais, atgriežoties no karagājiena uz Indiju, bija pirmais, kas cukurniedres (vai vismaz nostāstus par tām) ieveda Grieķijā. Aptuveni 300. g. pirms Kristus viņa admirālis Nearhs kuģoja no Persijas līča pa Indu, kuras krastos, līgojoties vējā, cieši cita pie citas auga cukurniedres. Nearhs aizsniedzās līdz vienai niedrei, pagaršoja to un iesaucās: “Indiešu niedres, kas bez bitēm gatavo medu!”


Arābi cukuru ieveda Vidusjūras reģiona rietumu daļā. Viņi cukurniedres audzēja iekarotajā Dienvidspānijā un Sicīlijā. Viduslaikos Venēcija bija Eiropas galvenais cukura importētājs un eksportētājs. Niedru jēlcukuru importēja no Indijas un attīrīja Venēcijā pirms tā eksportēšanas uz citām Eiropas daļām.

 

Baltais zelts

Cukurs bija ārkārtīgi dārgs, un to sauca par “balto zeltu”. Turīgie cukuru pat uzkrāja.
 
Kāda leģenda vēsta par bīskapu, kurš daudzus gadus pircis cukuru no portugāļu tirgotājiem un uzglabājis to savā cellē. Kad bīskaps nomira, viņa īpašumu izdalīja klostera mūkiem. Atstātajā mantojumā bija arī cukurs. Mūki cerību pilni to nogaršoja, taču saviebās riebumā. Cukuram bija nevis salda, bet gan rūgta un nepatīkama garša. Viņi nezināja, ka cukurs cauri Ēģiptei vests ar kamieļiem. Pārvadāšanas laikā tas bija piesūcies ar kamieļu sviedriem, no kā kļuva rūgts. Nebūdams salds, cukurs bija zaudējis vērtību.

 

Cukura ražošanas pieaugums

Cukura ražošana palielinājās 15. gadsimta beigās, kad ceļotāji cukurniedres nogādāja tālāk uz dienvidiem. Piemēram, Enrike Jūrasbraucējs tās aizveda no Sicīlijas uz Krētu. Sākotnēji sulu ieguva ar rokas presi. Vēlāk cilvēki sāka izmantot dzīvnieku darbinātas dzirnavas un, iespējams, sulu ieguva ar ūdeni darbināmās iekārtās.
 

Kolonijas un cukura kultivēšana

Ceļojumos Kolumbs atklāja, ka cukurniedru audzēšanai īpaši piemērots klimats Karību jūras reģionā. Madeirā viņš bija mācījies par niedru kultivēšanu un cukurniedres aizveda uz Ameriku un Rietumindiju, kur tās iestādīja un audzēja lielās plantācijās. Jēlcukuru sūtīja uz Eiropu, kur to attīrīja un tirgoja. Līdz ar cukura ražošanas palielināšanos tas kļuva daudz pieejamāks tirdzniecībā un vairs nebija tikai augstāko sabiedrības slāņu delikatese.

 

 

Vairākumam Eiropas valstu 17. gadsimtā visās pasaules daļās bija kolonijas, kurās varēja audzēt paši savas cukurniedres. Nepatīkams cukura vēstures aspekts ir vergi, kurus no Āfrikas sūtīja uz kolonijām, lai tie strādātu plantācijās.

 

Pāreja uz cukurbietēm

Napoleona karu laikā (1803—1815) Napoleons nobloķēja jūras tirdzniecības ceļus, lai liegtu cukuru importēt ar kuģiem. Eiropiešiem bija jāmeklē cukurniedru aizstājējs. Viņi atklāja, ka cukuru var iegūt no cukurbietēm. Taču tolaik bietēs bija ļoti zems cukura līmenis, un tas izraisīja cukura cenu pieaugumu.

 

Pēc Napoleona kariem Francija vairs nekontrolēja tirdzniecības ceļus, un cukurniedres atkal kļuva pieejamas. Nu cukura ražošana no cukurbietēm vairs nebija vajadzīga. Tomēr tas mainījās līdz ar vergturības atcelšanu 19. gadsimta vidū, jo vairs nebija lētā darbaspēka, kas tādējādi atkal izraisīja niedru cukura cenu paaugstināšanos. Pa šo laiku cukurbietes tika selekcionētas, un tagad tajās bija tikpat augsts cukura līmenis kā cukurniedrēs. Līdz ar to tika uzšķirta jauna lapa Eiropas cukura vēsturē.
 
Tomēr pusi mūsdienu cukura ražošanas pasaules tirgus veido cukurniedru cukurs.